(Source: sweetmarilynlove)
❝
The best way to think about reality, I had decided, was to get as far away from it as possible.
— Haruki Murakami, The Wind-up Bird Chronicle (via kechuu)
(Source: frenchtwist)
(Source: cherrybam)
❝
No matter how often I think I can’t stand it anymore, I always do. There is no alternative. I don’t fall, I don’t foam at the mouth, faint, collapse or die. It’s the same for all of us. You can’t get out of the inside of your own head. Something keeps you going. Something always does.
— Janice Galloway, The Trick Is to Keep Breathing (via ingridmotos)
Pie visa vēršos ar varavīksnes skatienu, saltu, bet tajā pašā mirklī krāšņu. Miers ir visapkārt šajās dienās. Ir Lieldienas, un kristiešu rakstos par šo dienu informācijas netrūkst. Esmu par jaunu/naivu, lai izlemtu, vai piekrist kaut kam no senajiem nostāstiem, bet šoreiz mana vēlme šeit ierakstīt savas domas nav gluži saistīta ar to.
Diezgan neviļus esmu iekļuvusi tajā “neuzmanības” stadijā, kurā apkārtesošais ir kā tumsa - esošs, bet neredzams. Šīs pāris brīvās dienas atkal atver man acis un liek lūkoties tālāk… tālāk nākotnē, par kuru neko nezinu, bet ir lietas, kuras var mainīt tagad. Esam jau rakstījuši un lasījuši miljoniem ierakstus, lai sevi iedvesmotu un piespiestu ko darīt, tāpat esam pārbaudījuši, ka tas līdz tikai 1 gadījumā no tūkstošiem. Varētu teikt, ka šis ir tāds pats, tikai mani pārņēmušas drusku citādākas sajūtas par visu. Neesmu sev paredzējusi vienkāršāko dzīvi, kur valda zema sabiedrība ar jokiem par reņģu vēršanu. Es to negribu, bet dažu brīdi šķiet, ka nemanāmi tam tuvojos, jo tik reti aizmirstu paskatīties uz sevi no malas. Ir pāris lietas, kas apsolītas sev un citiem cilvēkiem, tās ir jāīsteno, lai arī cik grūti tas nenāktos, bet “tendence” visu pamest neilgi pēc sākuma ir pārāk kaitīga man pašai. Brīdī, kad iestājas klusums un par visu skaļākas kļūst domas, tas mani grauž tik stipri, ka rētas paliek neatgriezeniskas, un tad pat nelīdz pārmetumi sev. Tikai mūžīgi var ar to samierināties, un mēģināt patiesi atspulgā skatīties.
(Source: goldengypsyy)
(Source: thebiggerthebetterthebowl)
(Source: jvstsurf)
Nu ko, visi mediņieši šobrīd jūtas tā, kā šajā bildē. Tieši tā, mums piešķirtas 4 brīvas dienas pēc kārtas saistībā ar Lieldienu sarkanajiem datumiem, kurus mēs tīk ļoti mīlam.
Laiks pavadīts labi, lai gan šīs divas marta nedēļas man ir diezgan lēni kustējušās uz priekšu, bet atkal mani pārņem tā labā sajūta, ka viss ir nokārtots, un jaunās stīpas iztērēšana saplānota, pamatīgi saplānota. ;D
Vienīgi priecē tas, ka esmu satikusi tīk daudz cilvēkus, kuri izraisa tās emocijas, kuru dēļ patiesi varu teikt: “Man pietrūkst”.
(Source: thunderrrcunt)
(Source: intrudings)
❝
How wonderful it is, to be silent with someone.
Pagājis ilgs laiks un šeit nav bijis ne pušplēsts vārds, kurš iespējami izrauts no mana prāta. Vēl joprojām…. Atļaušos atkārtoties… Laiks ir steidzīgs, tā ir maz. Tas ir jāizmanto. Es to rakstu tagad. Tagad, kad veselu nedēļu laiku esmu svaidījusi uz visām pusēm. Ko es nedēļas laikā ieguvu? Jā, noskatījos American horror story un sajutos lepna par to. Kāpēc lepna? Tā ir mana izvēlētā dzīve. Mans izvēlētais mirklis, kad neko nedarīt, un tas tieši man patīk. Es zinu, ka varēšu vēl smagi strādāt, gudras domas domāt, bet kā jau visiem zināms, dažreiz es vēlos vienkārši prātu notrulināt. Nožēlojami notrulināt vai arī glamūrīgi apreibināt. Starpība ir smalka.
Ja es nedzīvotu tā, kā tagad, kā tad tas notiktu? Šobrīd dirnot mājās pie datora ar tukšām tējas krūzēm es zinu, ka man pietrūkst manas mājas, jūrmala un cilvēki. Jā, man pietrūkst glāžu pacelšana istabas vidū un cigarešu smārds tualetēs. Elektriskās ģitāras stīgu šķindoņa kādā klusā stūrī, bet nu jau tam visam ir arī otra puse. Man pietrūkst tie smiekli un kopā gatavošanas un kartupeļu piededzināšanas. Tie mirkļi kojās, kad neesi viens. Tie mirkļi, kad sēdi pie karstvīna glāzes un vienkārši gvelz par dzīvi visu, ko vien vari gvelzt. Tā sasodītā saliedētība, kad ir jāiet ballēt, un visi piekrīt. Tā sēdēšana dīvānā un citu cilvēku vērošana. Un tā Mcdonalda veco burgeru sasodīti labā garša, jo to pavada sarunas par šo to. Protams, mūzika.
Šobrīd skatos uz ziemeļiem. Varenā tumsa ir ar mani, jo tajā viss ir tik tikko nojaušams, tik nemanāms un nejūtams. Es pati ar sevi varbūt arī sarunājos. Cīnos ar sevi. Nāk pavasaris, nāk tas vieglums, kas nu jau dažbrīd staro mums visapkārt. Saule pieskaras mūsu bālajai ādai un caur to sasilda sirdi. Izlaužas neviltots smaids un murgains pelēkums vairs piemīt tikai lielajam sētas laukakmenim, par kuru runā Ēzelītis filmā Šreks.
Tur galotnēs varbūt ir viss vienalga.
